Kārlis jau vairākus gadus meklēja savu īsto un vienīgo. Viņa prasības bija tikai divas un daudzi teiktu, ka visai demokrātiskas: pirmā - sievietei ir jāizskatās pēc sievietes, respektīvi, pie kaimiņa tika sūtītas visas svarcēlājas ar ūsām, kā arī lodgrūdējas ar Hērakla pleciem, un otrā – liktenim, nevis iepazīšanās portāliem, viņus jāsaved kopā. Ja sievietes bez virslūpu pūku rotas un ar sievišķīgu auguma bagāžu bija neskaitāmi daudz, tad liktenis, šķiet, gulēja, jo jaukas blondīnes viņu uz ceļa nekad netaranēja un liftos Kārlis ar daiļā dzimuma pārstāvēm arī nesprūda. Puisis jutās izmisis un izskatījās pavisam sašļucis. Draugi gan centās viņu mierināt, ka labs nāk ar gaidīšanu un viņš būšot tikai ieguvējs, jo gan jau, ka viņa izredzētā visus šos gadus mācās Hārvarda universitātē un tikai tāpēc vēl nav piekāpusi, bet Kārlis tam lāgā neticēja. Viņš vispār reti kam ticēja. Un pats vainīgs, jo tajā liktenīgajā svētdienā, 14. februārī, veiksme varēja pavērst Kārlim savu labo vaigu, ja vien viņš būtu savlaicīgi izdarījis visus mājasdarbus.
Lasīt visu rakstu...